Jau martā, ejot pa mežu, ir vērts pievērst uzmanību aug, kura lapas atgādina maijpuķītes, bet kam ir raksturīga smarža. Savvaļas ķiploki ir meža bagātība ar maģiskām īpašībām. Tam piemīt antibakteriālas un pretvīrusu īpašības, padarot to par ideālu papildinājumu brokastīm, pusdienām un vakariņām infekcijas sezonas laikā. Uzmanies, lai to nesajauktu ar līdzīgiem indīgiem augiem, savāc un pagatavo no tā kaut ko garšīgu.
Savvaļas ķiploki ir bagāti ar C vitamīnu un B vitamīniem, kā arī satur dzelzi, magniju un kāliju. Tas ir dabisks antioksidants, un tā alicīna satura dēļ tas lieliski atbalsta sirdi. Tāpat kā parastie ķiploki, tas ir bezbailīgs vīrusu un baktēriju iznīcinātājs. Tāpēc, tiklīdz jūtat, ka tuvojas infekcija, nevilcinieties sniegties pēc svaigām, zaļām un aromātiskām lapām. Tos var pievienot olu makaroniem, biezpienam, salātiem vai samalt, lai pagatavotu gardu pesto.
Kā mežā atpazīt aug meža ķiplokus?
Savvaļas ķiploki (Allium ursinum) ir amariļļu dzimtas augs, t.i., viendīgļlapas. Tās zaļās lapas ir pirmās, kas agrā pavasarī iznirst no meža grīdas. Tās ir ļoti līdzīgas maijpuķītei, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam, lai ēdamo augu nesajauktu ar indīgo maijpuķīti vai karsto tauriņu.
Ķiplokiem raksturīgā smarža palīdz to pareizi atpazīt. Pēc tā lāči vadās, kad pēc pamošanās no ziemas miega dodas garšīgas un veselīgas barības meklējumos. Pirms sākat novākt, atcerieties, ka ķiploki Latvijā ir daļēji aizsargāti, kas nozīmē, ka tos nevar novākt lielos daudzumos.
Aug vislabāk ir savākt agrā pavasarī.
Savvaļas ķiploki aug mežos kalnu nogāzēs vai ūdensteču tuvumā. Lapas visintensīvāk smaržo martā un aprīlī, pirms parādās mazie baltie ziedi. Augs zied maijā-jūnijā, pēc tam pāriet miera periodā.
Ēdamas ir visas ķiploku daļas – ne tikai lapas, bet arī sīpoli un ziedi. Pēdējos pavāri izmanto ēdienu dekorēšanai. Lapas un ziedus var žāvēt un pēc tam izmantot kā garšvielu gaļai un mērcēm. Septembris un oktobris ir piemērots laiks sīpolu vākšanai, ja vēlaties savā dārzā audzēt savvaļas ķiplokus.
Smaržīgas lapas pasaules virtuvēs
Lāču ķiploki pārtikas un ārstniecības nolūkos ir pazīstami kopš seniem laikiem. Romieši novērtēja tā pikanto garšu un uzskatīja to par augu, kas dod spēku. Viduslaiku ārstniecības augu speciālisti arī min savvaļas ķiplokus kā galveno sastāvdaļu uzlējumos un mikstūrās, lai uzlabotu gremošanu un ārstētu saaukstēšanos un sirds slimības.
Augs ir ļoti populārs Vācijā un Austrijā, kur to visbiežāk sagriež mazākos gabaliņos un garšo ar olīveļļu. Tas ir vienkāršākais veids, kā pagatavot gardu piedevu brokastīm. Vācijas pilsētā Eberbahā marta un aprīļa mijā tiek svinētas Bērlauchtage jeb Lāču ķiploku dienas.
Acīmredzot 19. gadsimtā Šveicē govis baroja ar meža ķiplokiem, lai pienam piešķirtu ķiploku garšu. Kornvolā tā lapas tika izmantotas Cornish Yarg siera iesaiņošanai, lai iegūtu tā unikālo garšu un krēmīgo tekstūru.
Savvaļas ķiploku pesto recepte
Šo pesto var izmantot salātu, humusa vai makaronu ēdienu gatavošanai – tas lieliski sader ar vistas krūtiņas gabaliņiem un ķiršu tomātiem.
Sastāvdaļas:
- liels ķekars savvaļas ķiploku,
- 100 g valriekstu,
- pusglāze rapšu eļļas,
- sula, kas spiesta no pus citrona,
- pusi tējkarotes jūras sāls.
Izpilde:
- Nomazgājiet ķiploku lapas, nosusiniet ar papīra dvieli un pēc tam sagrieziet mazākos gabaliņos.
- Nomizotus valriekstus apgrauzdē uz sausas pannas 3–4 minūtes. Uzmanieties, lai tās nesadedzinātu.
- Visas sastāvdaļas liek blenderī un sablendē lielā ātrumā.
- Uzglabājiet meža ķiploku pesto slēgtā burkā ledusskapī vai saldētavā, tāpat kā klasisko bazilika pesto.
Sagrieziet to un novietojiet dārza vidū. Jūs iznīcināsiet visus gliemežus
