Nesenie arheoloģiskie atklājumi Dienvidaustrumāzijā apšauba mūsu tradicionālo izpratni par cilvēku tehnoloģiju attīstību. Filipīnās, Indonēzijā un Austrumtimorā atrastie akmens darbarīki liecina, ka reģiona jūras civilizācijas jau pirms 40 000 gadu apguva sarežģītas navigācijas un zvejas metodes. Šie atklājumi apšauba agrākās teorijas, ka nozīmīgākie paleolīta jauninājumi galvenokārt tika ieviesti Āfrikā un Eiropā.
Aizvēsturiskā jūrniecības revolūcija Dienvidaustrumāzijā
Pētījums, ko žurnālā “Journal of Archaeological Science” publicējuši Ateneo de Manilas Universitātes zinātnieki, apšauba mūsu tradicionālo priekšstatu par cilvēku tehnoloģisko attīstību. Vairākās arheoloģiskajās vietās salā atrasto akmens darbarīku padziļināta analīze sniedz jaunu skatījumu uz aizvēsturisko tautu jūras spējām.
Šie artefakti liecina par augu materiāla apstrādi, tostarp par šķiedru iegūšanu, ko izmantoja virvju, tīklu un pietauvojumu izgatavošanai. Šie elementi kļuva par būtiskām sastāvdaļām laivu būvē un dziļūdens zvejā daudz agrāk, nekā uzskatīts līdz šim.
Arheoloģiskajos izrakumos ir atklāti arī zvejas āķi, rīkles un izlietnes, kā arī tādu pelaģisko sugu kā tunzivis un haizivis kaulu atliekas. Šī saistība liecina ne tikai par attīstītām zināšanām par jūru, bet arī par padziļinātām zināšanām par zivju migrācijas paradumiem un sezonalitāti.
Šo atradumu apjoms radikāli noliedz hipotēzi, ka pirmās migrācijas uz Dienvidaustrumāzijas salām notikušas pasīvi uz vienkāršiem bambusa plostiem. Tagad pētnieki apgalvo, ka šajos ceļojumos bija iesaistīti augsti kvalificēti navigatori, kas spēja plānot un veikt dziļūdens braucienus uz attāliem galamērķiem.
Tehnoloģiskie pierādījumi, kas pārzīmē cilvēces vēsturi
Viena no galvenajām problēmām seno jūras tehnoloģiju izpētē ir organisko materiālu saglabāšana. Koks un augu šķiedras, ko, visticamāk, izmantoja kuģu būvēšanai paleolīta laikmetā, ātri noārdās un arheoloģiskajos ierakstos atstāj maz pēdu.
Pētnieku grupas izmantotā novatoriskā metodoloģija ir ļāvusi pārvarēt šīs grūtības. Akmens darbarīku mikroskopiskā analīze atklāja nodiluma pēdas, kas raksturīgas augu apstrādei, sniedzot netiešus, bet pārliecinošus pierādījumus par sarežģītu augu tehnoloģiju izmantošanu.
Pēc pētījuma vadošo autoru Ričarda Fuentesa un Alfrēda Pavlika (Richard Fuentes and Alfred Pavlik) domām, šādu progresīvu jūras tehnoloģiju klātbūtne Dienvidaustrumāzijas salās apstiprina reģiona aizvēsturisko iedzīvotāju ārkārtīgo izdomu. Šie atklājumi tagad ļauj Filipīnas un blakus esošās teritorijas uzskatīt par nozīmīgu tehnoloģisko inovāciju centru, kas pastāvēja pirms vairākiem desmitiem tūkstošu gadu.
Pētnieki arī norāda, ka šīs zināšanas par kuģu būvi, visticamāk, ir bijušas pamatā jūrniecības tradīcijām, kas šajā pasaules daļā saglabājušās līdz mūsdienām. Šī kultūras pēctecība liecina par šo agrīno inovāciju būtisko nozīmi Dienvidaustrumāzijas salu sabiedrību ilgtermiņa attīstībā.
Jauns skatījums uz aizvēsturiskajām migrācijām
Liels jautājums, kas ilgu laiku ir mulsinājis pētniekus, ir saistīts ar Dienvidaustrumāzijas salu agrīno apmešanos. Kā šādas izolētas teritorijas varēja tikt kolonizētas laikā, kad tika uzskatīts, ka navigācijas tehnoloģijas vēl tikai attīstās?
Jaunie atklājumi sniedz skaidru atbildi. Šī reģiona aizvēsturiskie iedzīvotāji bija ne tikai ceļotāji, bet arī prasmīgi navigatori ar zināšanām un instrumentiem, kas bija nepieciešami sarežģītu un riskantu jūras ceļojumu veikšanai.
Materiālu un kuģu būves paņēmienu noteikšana, pat izmantojot netiešus pierādījumus, ir būtiska, lai saprastu, kā cilvēki varēja ceļot pa šīm atšķirīgajām salu teritorijām. Šīs pārvietošanās nebija nejaušības rezultāts, bet gan attīstītu tehnisku prasmju un dziļas jūras vides izpratnes rezultāts.
Šie atklājumi, kas par vairākiem gadu tūkstošiem atvirza atpakaļ jūras inovāciju hronoloģiju, liek mums pilnībā pārdomāt cilvēku tehnoloģiskās attīstības vēsturi. Dienvidaustrumu Āzija tagad ir nozīmīgs inovāciju centrs, kas attīstījās vienlaikus vai pat apsteidzot tehnoloģisko attīstību citos pasaules reģionos.
