Šajā laikmetā mēs priecājamies par tehnoloģijas sasniegumiem, kas padara mūsu dzīvi vieglāku un ērtāku, taču tie var mūs arī pakļaut riskam. Satelītkomunikācijas ir uzlabojušas mūsu saziņu, taču neviens neņem vērā, ka tā rezultātā miljoniem kosmosa atlūzu, kas jebkurā brīdī var uz mums nokrist.
Vai mūs varētu bombardēt mūsu pašu tehnoloģijas?
Pastāv risks, kuram mēs varbūt nepievēršam lielu uzmanību, varbūt tāpēc, ka mēs to tieši neredzam, bet mūsu globālajai savienojamībai ir sava cena, un tā ir kosmosa atlūzas. NASA baidās no katastrofas, un Keslera sindromam sāk rasties jēga.
Pirms dažiem gadiem mēs to uztvērām kā zinātniskās fantastikas stāstu par kaut ko no kosmosa, kas nokrīt uz Zemes un to iznīcina. Bet tagad tas nav stāsts, tā ir realitāte. Daudzi objekti un satelīti šķērso Zemes atmosfēru, pa ceļam izraisot katastrofas.
Nesens piemērs ir Ķīnas raķetes CZ-9 augšējās pakāpes iznīcināšana debesīs virs Meksikas . Lai gan tā neradīja nekādus bojājumus, tā bija brīdinājuma zīme. Šis nav atsevišķs gadījums; pirms dažām nedēļām virs Polijas eksplodēja raķete Falcon 9, atstājot atlūzas apdzīvotās vietās.
Arī citās pasaules daļās, piemēram, Kenijā, Kanādā un ASV, jau ir ziņots par raķešu atlūzām, kas nokrīt bez brīdinājuma. Tas liecina, ka neviens nav pasargāts no kosmosa atlūzām, kuras mēs pat nevaram redzēt, bet, ja tās nokrīt nepareizā vietā, tās var nodarīt lielu kaitējumu.
Saskaņā ar Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) datiem katru dienu Zemes atmosfērā atgriežas aptuveni trīs lieli objekti. Daudzi no tiem sadalās, šķērsojot atmosfēras augšējos slāņus, bet citi nesadalās un var nokrist uz apdzīvotām vietām.
Lai gan varbūtība, ka fragments nokritīs uz cilvēka, ir ļoti maza, tā nav neiespējama. 2024. gada martā Floridā kādas mājas jumtā iekļuva 10 cm liela metāla lauska. Tā ir neapdzīvota vieta, taču tas mums parāda, cik lielas briesmas mums draud.
Kosmosa piesārņojums: mēs esam iznīcinājuši Zemi, un tagad lidojam kosmosā?
Papildus fiziskajam riskam, ko rada sadursme ar kosmosa atlūzām, milzīgs ir arī kaitējums videi. Katra kosmosa atlūzu atkārtota nokļūšana atmosfērā izdala piesārņojošas vielas, jo īpaši alumīnija oksīdu, kas rodas, sadegot no šī metāla izgatavotiem satelītiem.
Šī viela var paātrināt ozona slāņa noārdīšanos un mainīt planētas siltuma līdzsvaru. Turklāt atkritumi bieži nonāk okeānā, piesārņojot jūras un tajās dzīvojošās jūras sugas.
Tas ir satraucoši, jo uz Zemes mēs esam piesārņojuši vidi līdz tādam līmenim, ka mums ir jānovērš kaitējums, pretējā gadījumā mēs iznīcināsim planētu. Taču vēl satraucošāk ir tas, ka mēs vēlamies piesārņot citas planētas, kuras pat neesam iekarojuši.
Uz Marsa mēs jau esam atstājuši “vēstures pēdas”. kas nav dzimtās planētas izcelsmes, kas var novest pie kosmosa piesārņojuma ārpus mūsu mājām. Jo vairāk pētniecības tehnoloģiju un robotu mēs uzbūvēsim, jo lielāku piesārņojumu šīs iekārtas radīs sava mūža beigās.
Vai mēs esam gatavi šim jaunajam riska veidam? Pasākumi, lai novērstu kosmosa atlūzu bombardēšanu
Lai gan valdības un kosmosa aģentūras ir izveidojušas tiesisko regulējumu, piemēram, starptautiskās kosmosa tiesības, lai regulētu šos notikumus, tehnoloģiju attīstības ātrums apsteidz to spēju pārraudzīt un reaģēt.
Lielākajai daļai valstu joprojām trūkst uzticamu protokolu, lai identificētu, izsekotu un pārvaldītu kosmosa atlūzas, kas nonāk to teritorijā. Tāpēc vēl nav skaidrs, kā reaģēt uz šiem kosmosa apdraudējumiem, ko paši esam radījuši.
Patiesībā mēs pat neesam spējuši atrisināt piesārņojuma un atlūzu problēmu uz Zemes, tāpēc kosmosa atlūzu klātbūtne ir vēl viens šķērslis, ar kuru mums ir jātiek galā. Un atšķirībā no citām atlūzām kosmosa atkritumi ne tikai izlido no darbības zonas, bet arī atgriežas bez brīdinājuma.
