Džūlija Meijere sasniedza savu mērķi kļūt par miljonāri līdz 40 gadu vecumam, bet viņa neplāno maksāt par savu bērnu izglītību koledžā.
Sievietei izdevās kļūt par miljonāri 39 gadu vecumā un agri pensionēties — tas ir sapnis, par kuru daudzi sapņo jau no savas karjeras sākuma. Sasniedzot finansiālu neatkarību, kas nav saistīta ar darbu, viņa turpināja dzīvot taupīgi, netērējot pārāk daudz, kas ļāva viņai uzkrāt vairāk naudas un kļūt par miljonāri tikai dažu gadu laikā. Viņas ģimene, kurā ir 5 bērni, nekad neiet uz restorāniem, un, ja tomēr to dara, tad pasūta ūdeni, lai ietaupītu naudu. Pēc viņas teiktā, naudu, ko viņa ietaupa uz mazāk svarīgām lietām, viņa tērē ceļojumiem.
Džūlija Meijers , Generation Wisdom dibinātāja, agrāk strādāja par slimnīcas vadītāju, bet bija spiesta priekšlaicīgi pensionēties pēc tam, kad pārcieta tīklenes atslāņošanos un zaudēja redzi labajā acī, jo “neviens nevēlas vienacainu farmaceitu”. Intervijā Business Insider viņa paskaidroja, ka pensionējās ar lielu finansiālu drošību un ātri kļuva par miljonāri, pateicoties saviem ieguldījumiem: “Mana finansiālā situācija ļāva man mierīgi pamest šo darbu 38 gadu vecumā. Es turpināju ieguldīt un uzkrāt bagātību, un jau nākamajā gadā es biju miljonāre”.
Šie ideāli neparādās no nekā. Meijers paskaidro, ka viņas paša tēvs un ģimene iedvesmoja viņu sasniegt finansiālu neatkarību daudz ātrāk, nekā bija gaidīts: “Bērnībā mans tēvs strādāja katru dienu un atlicināja daudz naudas pensijai 65 gadu vecumā. Kad viņš bija sakrājis bagātību, viņa veselība vairs nebija pietiekami laba. Es negribēju, lai tas notiktu ar mani.”
Stingra dzīve — panākumu atslēga ceļā uz miljonāra statusu
Viss sākās, kad Džūlija Meijers, kā viņa pati izteicās, “paveicās” un viņa varēja priekšlaicīgi pensionēties slimības dēļ. “Man nācās priekšlaicīgi pamest darbu slimnīcas vadītājas amatā pēc tīklenes atslāņošanās un redzes zaudēšanas labajā acī.” Kad tas notika, viņai bija tikai 38 gadi, bet viņa jau bija pietiekami finansiāli neatkarīga, lai varētu atkāpties no amata un iegūt mieru. Taču viņa neapstājās pie sasniegtā, bet nolēma turpināt investēt un dzīvot askētiski, lai uzkrātu vēl lielāku bagātību un nākamajā gadā kļūtu par miljonāri .
Kā viņa skaidro: “Es dzīvoju taupīgi, kas man palīdzēja kļūt par miljonāri. Es koncentrējos uz to, lai atbrīvotos no patēriņa parādiem vai izvairītos no tiem, un sāku investēt agri. Es pat investēju daļu no saviem studiju kredītiem, saglabājot zemu dzīves līmeni. Es to neieteiktu, bet man tas darbojās.” Viņa iztērēja visus savus līdzekļus un pat ieguldīja savus uzkrājumus koledžai, lai ātrāk kļūtu par miljonāri.
Bet viņa nav vienīgā, kas dzīvo šādi; visa viņas ģimene seko viņas piemēram: “Mums ir viena mašīna — 2016. gada Honda Accord. Mēs gandrīz nekad neēdam ārpus mājas, un, kad ēdam, nepasūtam alkoholu vai bezalkoholiskos dzērienus. Šīs lietas nav svarīgas mūsu ģimenei, tāpēc mēs tām netērējam daudz naudas.” Tomēr to, ko viņi netērē restorānos vai citām sīkām izmaksām, viņi atliek savai lielajai kaislībai — ceļojumiem. «Mēs nodarbojamies ar to, kas mums patiešām ir svarīgi, piemēram, ceļojumiem. Mēs mīlam ceļot pa pasauli visai ģimenei.»
Pirmā automašīna, pirmā apmācība: viņa ne vienmēr varēja kontrolēt savu bērnu cerības
Miljonāre stāsta, ka, kad viņas vecākā meita nolēma iegādāties automašīnu, viņa un vīrs apsolīja dot viņai tik daudz naudas, cik viņa spēs ietaupīt. Beigās viņa iegādājās 2008. gada Nissan Altima un saka: “Es biju ļoti lepna, ka izpētīju šo automašīnu un vedu sarunas par tās pārdošanu.” Viņš uzskata, ka tā bija “vērtīga dzīves mācība”.
Tomēr brauciens uz DMV, lai reģistrētu automašīnu, man bija atklājums: “Mana meita paskatījās apkārt un jautāja: “Kur šeit ir ātrā josla?””. Viņa ģimenē ir ierasts maksāt par tādiem pakalpojumiem kā TSA iepriekšēja pārbaude, lai izvairītos no gaidīšanas. Šis komentārs viņai atklāja kaut ko svarīgu: lai cik arī tu centies ieaudzināt noteiktas vērtības, bērni aug viņiem ierastajā vidē. «Tas bija atklāsmes brīdis,» atzīst viņš.
Viņi palīdz saviem bērniem, bet nemaksā par viņu studijām koledžā.
Neatkarība ir galvenais audzināšanas princips šajā ģimenē. Kā viņš paskaidro, viņa vecākie bērni, 18 un 20 gadi , jau ir izvākušies no mājām. Pirms to darīt, viņa un vīrs lūdza viņiem sastādīt ikmēneša budžetu. Pēc budžeta iesniegšanas viņiem tika piedāvāta vienreizēja izmaksa 1500 ASV dolāru apmērā kā sākotnējā palīdzība. Pēc tam “viņi paliks pilnīgi vieni”.
Attiecībā uz savu universitātes izglītību viņa izvēlējās citu pieeju nekā tā, ko saņēma pati. Viņas vecāki maksāja alimentus, bet viņai bija jāmaksā par koledžas izglītību, kas ļāva viņai atmaksāt “minimālos kredītus” un atrast labi apmaksātu darbu farmaceita amatā. Viņa nolēma nemaksāt par bērnu koledžas izglītību iepriekš, bet gan “palīdzēt viņiem atmaksāt studiju kredītus vai samaksāt sākotnējo iemaksu par māju” pēc tam, kad viņi pabeigs studijas.
Viņa arī norāda, ka nav universālas finanšu politikas visiem viņas bērniem: “Es nedomāju, ka bērnu audzināšanai vienmēr jābūt vienlīdzīgai, lai tā būtu taisnīga.” Atkarībā no izglītības veida vai katra cilvēka personīgās situācijas, finansiālais atbalsts var atšķirties.
