Ir daži stāsti, kas sākas ar veiksmi un beidzas ar kunkuli kaklā. Krisa Vilsona piedzīvojums sākās Kalifornijā 2008. gadā, kad, pārlūkojot Craigslist, viņš saskārās ar neparastu sludinājumu: pārdošanā bija 50. gadu vācu kruīza kuģis, kas pamests ostā Sakramento upes deltā.
Vilsons, amerikāņu tehnoloģiju uzņēmējs, devās uz to vienkārši ziņkārības dēļ. Viņš atrada noplukušu, bet ļoti apburošu kuģi. Ilgi nedomājot, viņš nolēma to iegādāties.
Vēsturiskais okeāna laineris rītausmā tika pārdēvēts par
Taču šis nebija parasts kuģis. Tas tika uzbūvēts 1955. gadā Hamburgā, Blohm & Voss kuģu būvētavā, un sākotnēji tā nosaukums bija Wappen von Hamburg, kļūstot par pirmo lielo Vācijas okeāna laineri pēc Otrā pasaules kara. Kuģa garums bija aptuveni 89 metri, un uz tā bija 85 kajītes. Savos labākajos gados tas vairākas reizes šķērsoja Atlantijas okeānu. Uz tā tika filmēta arī viena no Džeimsa Bonda filmām “No Krievijas ar mīlestību” (From Russia with Love), kā arī tas bija iedvesmas avots televīzijas seriālam “Exchange Holiday”.
Pirmo nakti, ko Vilsons pavadīja uz kuģa, pavadīja atkritumu un haosa ieskauts. Taču, ierodoties uz kuģa pirmajā rītausmā, viņš nolēma to nosaukt par Auroru. No tā brīža viņš sāka veltīt savu dzīvi projektam.
Viņš pārcēlās uz kuģi, sapulcināja brīvprātīgo grupu un sāka vairāk nekā piecpadsmit gadus ilgu manuālu atjaunošanu. Mērķis bija skaidrs: pārvērst to par peldošo muzeju. Projektu viņš finansēja no saviem līdzekļiem, neregulāri strādājot par konsultantu, vēlāk arī no ziedojumiem un kopienas, kas izveidojās ap viņa YouTube kanālu.
Taču ne viss gāja tik labi. “Aurora” vairākas reizes mainīja atrašanās vietu un galu galā pietauvojās teritorijā, kas pazīstama kā Hermana un Helēnas piestātne. Vietējās varas iestādes sāka uzskatīt to par vides apdraudējumu, īpaši pēc tam, kad netālu nogrima cits militārs kuģis. Izlikšanas paziņojumi sekoja viens pēc otra, un pēdējais izrādījās izšķirošs: lai izvairītos no sabrukšanas, Vilsonam bija jāveic darbi, kas izmaksāja miljoniem dolāru.
Iestāžu spiediena un pietiekamu līdzekļu trūkuma dēļ Wilson nolēma 2023. gada oktobrī kuģi pārdot. Pircējs, kura identitāte netika atklāta, solīja turpināt projektu. Taču tas būtu bijis beigu sākums.
Viņa dzīves projekta bojāeja
Tikai septiņus mēnešus pēc pārdošanas “Aurora” sāka grimt. San Hoakina apgabala iestādes atklāja ūdens noplūdi korpusā un dīzeļdegvielas noplūdi, kas prasīja ārkārtas iejaukšanos. Lai gan kuģis tika atkabināts, tas vairs nepeldēja.
Pēc sarežģītas vairāku aģentūru un vairāku speciālistu operācijas 2024. gada decembrī kuģi aizvilka uz kuģošanai nepieejamo Mare salu Kalifornijas ziemeļu daļā. Tur sākās tā iznīcināšana. Ar celtņiem tērauda konstrukciju demontēja gabals pa gabalam, līdz tās vairs nebija. Līdz 2025. gada aprīlim no “Aurora” vairs nebija nekā.
Vilsons bezpalīdzīgi vēroja no malas. “Iespējams, tā ir viena no skumjākajām lietām, kam man jebkad ir nācies būt lieciniekam,” viņš teica CNN Travel. “Ir smagi redzēt, ka piecpadsmit gadu darbs iet zudībā.”
Lai gan viņam vairs nebija juridiskas saistības ar kuģi, iznākums viņu dziļi ietekmēja. Uzņēmējs stāsta, ka viņš piecpadsmit gadus saglabājis kuģi neskartu, spējis parādīt tā vēsturi pasaulei, taču nekad nav varējis izbaudīt burāšanu uz tā, kā kādreiz sapņojis. Vilsons lēš, ka šajā laikā viņš ieguldījis “vairāk nekā miljonu dolāru” no savas kabatas.
Stoktonas pilsēta ir uzņēmusies daļēju kontroli pār kuģa darbību, lai gan galīgās likvidācijas izmaksas vēl nav atklātas. Visas pazīmes liecina, ka rēķins būs miljonos. Pēc flotes vēsturnieka Pītera Knego (Peter Knego), kurš dokumentēja šo procesu, teiktā, izmaksas varētu būt no 10 līdz 20 miljoniem ASV dolāru. Iestādes jau ir paziņojušas par izmeklēšanas uzsākšanu, lai noskaidrotu, kas pieļāva šādu kuģa stāvokli, un nav izslēgta iespēja vērsties tiesā, lai atgūtu izmaksas.
